Kā arī tad, ja viņa ķermeni pārņem nostabilizējušās kaislības - alkatība, skaudība, greizsirdība, noliegums un egoisms tādā mērā, ka gars vairs nespēj izlauzties līdz žēlsirdībai.
Tas, ko cilvēki ir pieraduši saukt par brīnumiem, brīnumainām tikšanām un glābšanu, ir tikai viņu pašu radošuma paveiktais darbs vairāku gadsimtu iemiesojumos. Cilvēkam ir tik maz laika katrā savā zemes iemiesojumā. Un viņam nav tiesību tērēt šos mirkļus tukšumā, bez sirds radošuma, ikdienas sīkumos un aizspriedumos.
Nevar dzīvot cerībā, ka providence pati parūpēsies par cilvēka likteni un pagriezīs viņa dzīves stūri vienā vai otrā virzienā. Un cilvēks tikai savāks žēlastības graudus, kas viņam nokritīs no debesīm. Brīnums, kas VAR ienākt cilvēka liktenī, ir tikai viņa paša darba rezultāts. Cilvēka darbs cauri laikiem, darbs vienotībā ar lieliem un maziem cilvēkiem, mīlestības un cēluma darbs.
Cilvēka gods, viņa godīgums, skaistums un labestība, ko viņš modinājis apkārtējo sirdīs un nav gaidījis, ka kāds tos viņam atnesīs - lūk, kas ir gadsimtu darbs cilvēka ceļā, dzīvās Debess un dzīvās Zemes ceļā.
Cilvēkam nav jālido tālu debesīs, lai iemalkotu skaistumu un atpūstos. Bet uz netīrās, nosvīdušās un skumjās zemes viņam jānomet pilīte savas radošās labās gribas. Un tad dzīvo debesu Gudrība neizbēgami nolaidīsies viņa zemes darbībā, un viņš sadzirdēs tās aicinājumu.
Tas, kurš atnesa Zemei savu triumfējošās mīlestības dziesmas noti, kurš savu dienu svētīja ar sirds ilgu siltumu, ieies jauna spēka un zināšanu gaisotnē un skaidri redzēs, ka brīnumu nav, ir tikai viens vai otrs zināšanu līmenis.
Atpakaļ