Tā kā Visums un mūsu Saules sistēma izveidota pēc septiņkārtas principa, skaitlis septiņi dominē visās mūsu sistēmās un mūsu planētas dzīves un evolūcijas parādībās. Tā, dzīvības attīstībai mūsu Saules sistēmā vajadzīgas septiņas planētas un septiņas evolūcijas shēmas. Viena evolūcijas shēma sastāv no septiņām ķēdēm, viena ķēde - no septiņiem apļiem jeb manvantarām, viena manvantara - no septiņiem pasaules periodiem. Viena pasaules perioda laikā attīstās septiņas rases, no kurām katra izveido septiņas apakšrases.
Mūsu planētas cilvēce iziet savas attīstības ceturto apli un pieder pie trešās, ceturtās un piektās rases. Katras jaunas rases attīstība nozīmē jaunu cilvēces pilnveidošanos, tās pacelšanos augstākajā apziņas pakāpē. Katra nākošā rase, būdama pilnīgāka par iepriekšējo, attīsta augstāku kultūru, apgūst augstākus zinību novadus, iekļūst augstākos esamības plānos. Pilns attīstības aplis jeb visas septiņas galvenās pilnveidošanās ar septiņiem papildattīstības cikliem katrā sagatavo galarezultātā pāreju no zemākās dabas valsts augstākā.
Mēs, piektās rases cilvēki, esam savu tagadējo stāvokli sasnieguši, noejot savā attīstībā piecus pilnveidošanās posmus. Mēs pazīstam tikai piecas dabas stihijas un spējam ieskatīties tikai līdz piektajam plānam jeb piektajai sfērai un arī tikai garīgi vairāk attīstītie, t.i., tie, kuri pabeiguši savu piekto pilnveidošanās periodu. Augstākas sajūtas, augstākas stihijas un augstāki plāni mums ne vien nav sasniedzami, bet ir pat nesaprotami. To savā laikā sasniegs un apgūs sestās un septītās rases cilvēki.
Parastais vidusmēra cilvēks dzīvo trijās zemākajās pasaulēs*, kuras no apakšas skaitot, ir fiziskā, astrālā un mentālā pasaule.
Pirmās četras sākotnes, t.i., fiziskais ķermenis, ēteriskais dubultnieks, astrālais ķermenis un zemākais jeb instinktīvais prāts cilvēkam ir kopīgs ar visu dzīvnieku pasauli. Šie elementi veido cilvēka zemāko dabu. Piektais - saprāts jeb intelekts - ļauj loģiskas domāšanas un spriešanas ceļā izzināt sevi un lietu būtību. Šis princips kopā ar ceturto zemāko un sesto augstāko principu veido vidusmēra cilvēku, viņa dvēseli. Sestais princips – jūtziņa, intuīcija jeb garīgais saprāts - piešķir cilvēkam atskārsmes spēju, spēju iedziļināties lietu būtībā nevis loģiskas domāšanas un spriešanas ceļā, bet pēkšņā apskaidrībā; kopā ar septīto principu tas veido cilvēka augstāko dabu, viņa „Ego”, viņa patieso būtību, kurai nav ne sākuma , ne gala, to dēvē par Dievišķā daļiņu, to, kas ir mūsu Gars.
Tieši tādā pašā veidā Kosmosā notiek viena plāna iekļaušanās otrā. Šie plāni jeb sfēras atrodas nevis kaut kur tālu no mums, bet gan tepat mums līdzās. Tie atšķiras cits no cita tikai ar matērijas daļiņu vibrāciju jeb svārstību daudzumu, no kurām sastāv katrs plāns. Augstāku plānu apgūt iespējams, paceļot sava ķermeņa vibrācijas līdz šā plāna vibrācijām.
Augstu garīgu attīstību sasnieguši cilvēki spēj apzināti atstāt savu fizisko un pat astrālo ķermeni. Viņi var piedalīties augstāko pasauļu dzīvē, atgriezties savos pamestajos ķermeņos un atcerēties visu, kas ar viņiem noticis.
Tā kā cilvēka dzīve, kā jau teikts, noris trijos plānos, t.i., trīs pasaulēs*, tad dažādo apvalku sastāvā esošo uztveres orgānu nerimtīga savstarpēja mijiedarbība rada ļoti sarežģītu cilvēka prāta un gara kompleksu, kurā izpaužas viņa būtība. Var teikt, ka pašreizējā attīstības pakāpē cilvēkam ir treji prāta veidi: zemākais prāts jeb instinkts, vidējais prāts jeb saprāts un augstākais prāts jeb spēja nojaust. Šie trīs prāta veidi ir savstarpēji cieši saistīti, un starp tiem nav krasu robežu; izpauzdamies dažādās niansēs, tie nemanāmi pāriet cits citā.
Cilvēkam attīstoties, instinkti pakāpeniski atdod vietu saprātam. Taču arī attīstīta intelekta cilvēks vēl ilgi vadīsies pēc instinkta, jo tā funkcijas ir visai daudzveidīgas un cilvēkam visai nepieciešamas.
Instinktīvais prāts nosaka paradumus un visas tās darbības, kuras izdarām mehāniski un esam iemācījušies veikt bez apziņas līdzdalības. Ja kādu darbu, kas sākumā prasījis mūsu koncentrētu uzmanību, apgūstam tiktāl, ka spējam to veikt automātiski, neapzināti, tad mēs to nododam no intelektuālās jomas instinktu jomā.
Reizē ar to instinktīvais prāts ir tā brīnišķīgā noliktava, kurā salikts viss, ko kādreiz esam zinājuši, redzējuši un kādreiz lietojuši, viss, kas dažādos laikos kļuvis nevajadzīgs, ticis atmests un aizmirsts. Instinktīvais prāts to visu saglabājis, salicis īpašā rezerves noliktavā un izsniedz mūsu apziņai vai nu kādā vajadzības gadījumā, vai arī sapņos, fantastiskos redzējumos un ainās, kad modernais cilvēka būtības saimnieks - saprāts - guļ, jo instinktīvais prāts, pretēji intelektam, neguļ nekad.
Mūsdienu zinātne instinktīvo prātu sauc par zemapziņu.
Intelektam ir lieli plusi, bet ir arī lieli mīnusi. Tā attīstība ir lietderīga tik ilgi, kamēr tas ieklausās savas augstākās sākotnes - Gudrības - balsī, kamēr atzīst to. Vislielākais intelekta mīnuss ir tāds, ka savas attīstības gaitā tas sāk sevi uzskatīt par pašu augstāko sākotnējo principu.
Tad cilvēks sāk atzīt un dievināt tikai savu intelektu un ar lielu savu aprobežoto prātu, ko maldīgi uzskata par pēdējo un lielāko sasniegumu, mēģina aptvert nepatveramo. Viņš cenšas saprast parādības, kas notiek augstākajās pasaulēs, un ar sīku mērogu mērīt milzīgus lielumus. Bet, tā kā ar aprobežotu prātu viņam tas nav iespējams, jo intelekts var izprast vienīgi redzamās fiziskās pasaules parādības, viņš sāk šīs parādības vienkārši noliegt, jo nespēj tās ne izprast, ne izskaidrot.
Pieņemot šādu noliegumu, cilvēks sarauj saikni ar savu augstāko Sākotni un visu Kosmosu, jo visas augstākās gara balvas, ko cilvēks var saņemt no augstākām Kosmosa sfērām, uztver šī mūsu augstākā sākotne.
*Mūsu senčiem - šī saule, aizsaule un viņsaule
Atpakaļ