Plašāk zināms šis process ir ar vārdu - karma. Cilvēka domas un darbības atstāj nospiedumu viņa aurā un visos ķermeņos, jo cilvēka fiziskais ķermenis ir sasaistīts ar viņa smalkajām struktūrām - ēterisko, astrālo, mentālo un cēlonisko (jeb kauzuālo, karmisko).
Tālāk visa cilvēka darbība tiek ierakstīta Akašas hronikā, savukārt Dvēselē atspoguļojas visas mūsu iepriekšējo dzīvju domas un darbības. Bieži nākamajās dzīvēs mēs turpinām iepriekšējo dzīvju iesāktās lietas. Līdz ar to karma izveidojas kā paša cilvēka uzinstalēta sistēma, kas cilvēciskā sapratnē var būt pozitīva vai negatīva.
Karma pēc būtības ir automātiska pretdarbība mūsu pašu darbībai. Atkarīgs tikai no pievienotās enerģijas nokrāsas, ar kādu darbība tiek palaista. Mūsu dzīves uzdevumus visbiežāk mums spoguļo caur līdzcilvēkiem, jo tie spoguļo mūs pašus, kas mums ir sevī jāpamana. Svarīgi tajā brīdī ir - kā mēs reaģēsim un kā rīkosimies, vai pratīsim tikt nākamajā "klasē". Vairumā gadījumos tās lietas, kas mūs satrauc šajā dzīvē, ir bijušas arī iepriekšējās dzīvēs un mēs neesam pratuši iziet šo notikumu pozitīvā enerģijā. Līdzko mēs paši izmaināmies, arī situācija izmainās.
Kur ir cilvēka uzmanība, tur ir viņš pats! Ego uzmanību meklē no citiem, lai apstiprinātu savu vajadzību. Pozitīva uzmanība - izpaužot savus talantus, kalpojot cilvēcei ar savām prasmēm un mīlestību, tādejādi dodot ieguldījumu cilvēces kopējā evolūcijā. Rodas prieks no darba procesa un bonuss ir atzinība no līdzcilvēkiem.
Negatīvā uzmanība ir, kad savus talantus un darbus iedomājas nepietiekami novērtētus un sāk veidot materiālu lietu enerģijas uzkrājumu, kas ir īslaicīga, sekla un nekvalitatīva, sāk darboties princips - jo vairāk lietas iegādājas, jo vairāk tās vajag. Līdz ar to šīs uzmanības lokā pietrūkst daudz citu lietu, kas varētu dot gandarījumu. Apkārtējos sāk vērtēt pēc tā, kas kuram pieder, caur to pievēršot arī uzmanību pats sev. Kā lieta jauna - 100% enerģijas pieplūdums, kā lieta noveco, cilvēks zaudē arī savu enerģiju.
Pozitīvā karma veidojas cilvēkam darbojoties pareizā virzienā un mīlestības pilnā veidā nesot pozitīvu vibrāciju apkārtējiem. Cilvēks savu dzīvi uztver kā prieku un laimi, viņam nav nepieciešams apgūt jaunas mācības. Cilvēks savu Dzīvi iet veidā, kas nerada tam nepatīkamu pretdarbību.
Negatīvā karma veidojas, kad cilvēka rīcība nav mīlestības apstarota un viņa darbība noris zemās vibrācijās, saskaņā ar cilvēku būtības zemākajiem motīviem. Šie notikumi tiek izjusti kā ciešanas, kaut gan patiesībā, viss ir sava paša negatīvo soļu atspulgs. Zemākā cilvēka būtība noliedz un nespēj saskatīt mācību, tādēļ cilvēks bēg savās ilūzijās un pārdzīvojumos.
Kad cilvēks nostājas uz apziņas ceļa, tad viņam ir iespēja izbēgt no ciešanām, jāmeklē savā Dzīvē kopsaucējs, kāpēc konkrētas situācijas rodas un ko tās māca. Kas pašā ir tāds, kas piesaista konkrētas situācijas, kuras nes konkrēti cilvēki. Jo augstas apziņas cilvēks nevar atnest zemas vibrācijas ciešanas, viņš šo savu maldu ceļu ir izgājis vai nu šajā Dzīvē jau iepriekš, vai iepriekšējās dzīvēs un atrodas citā vibrāciju līmenī. Ciešanu faktors ir par to - kā mēs lietas uztveram.
Ja cilvēks pats sevi negrib "glābt", cits to izdarīt nevarēs. "Smagos" cilvēkus jācenšas neuztvert personiski, ko cilvēka zemākā būtība dara automātiski, jācenšas saskatīt "smagā" cilvēka uzkrātais pozitīvais potenciāls.
Ja cilvēks sevi nepieņem, tas pats sevī kavē mīlestības un enerģijas plūsmu, bojājot gan savu fizisko ķermeni, gan smalkos enerģētiskos ķermeņus. Respektīvi, veido universālās mīlestības plūsmas traucējumus.
Cilvēkam jāspēj iemīlēt un pieņemt sevi, lai viņš spētu pieņemt sava tuvākā mīlestību un Dzīves mīlestību.
Atpakaļ